Acis tai mirdzēja, sirds gavilēja.
„Es lidoju!" sauca viņa. „Tā var būt tikai lidošana, ko es pašlaik daru. Bet patiesi, tas ir kas sevišķs!"
„Jā, tu lido," sacīja medus vācēja, kura tikai ar pūlēm varēja turēt līdzi Majai. „Tās ir liepas, mūsu pilsliepas, uz kurām mēs laižamies; pēc viņām tu vari ielāgot mūsu stropa atrašanās vietu. Bet tu lido tiešām par ātru, Maja."
„Par ātru nemaz nevar lidot," atbildēja Maja. „Ai, kā smaržo saules gaisma."
„Nē," runāja medus vācēja aizkususi, „tie jau ziedi smaržo. Bet nu lido lēnāk, citādi man jāpaliek iepakaļ, un tā tu arī nespēj iegaumēt apkārtni; nevarēsi atrast ceļu uz mājām."
Bet mazā Maja neklausījās. Viņa bija apreibusi no liela prieka, saules un laimes dzīvot. Viņai likās, ka tā kā bulta dodas caur zaļganu gaismas jūru pretī arvien lielākai varenībai. Viņa dzirdēja it kā raibo puķīšu aicinājumu; klusās gaismas pilnās tāles to vilināja, un zilās debesis svētīja viņas gaviļu pilno jaunības lidojumu. „Tik jauki kā tagad nekad vairs nevar būt," viņa domāja, „es nevaru griezties atpakaļ, ne par ko citu es vairs nespēju domāt kā vienīgi par sauli."
Maja uz tulpes zieda
Tur lejā mainījās dažādas ainavas; lēni un plaši slīdēja mierīgā un saulainā zeme. „Saulei ir jābūt no tīra zelta," nodomāja mazā bitīte.