Atlaidusies līdz kādam lielam dārzam, kas, iegrimis ķiršu, ērkšķu un ceriņu ziedu mākoņos, likās, atdusējās, mazā Maja, pagalam nogurusi, beidzot apstājās. Viņa krišus iekrita sarkanu tulpju dobē un pieķērās pie lielā zieda; tā lapiņai pieglaudušies, viņa dziļi atņēma elpu un laimīga skatījās pāri gaišajām ziedlapiņām dzidri zilajās debesīs.
„Cik daudzreiz jaukakj ir plašā pasaule par tumšo bišu pilsētu! Negribu nekad vairs tanī atgriezties, lai nestu medu vai taisītu vaskus. Tik tiešām, to es nekad nedarīšu. Man tīkas redzēt ziedošo pasauli un ar to iepazīties, neesmu taču kā citas bites. Sirds man ilgojas pēc prieka un pārsteigumiem un dažādiem brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Es nebaidos ne no kādām briesmām: man taču netrūkst ne spēka, ne drosmes, ne arī asā dzeloņa!"
Aiz pārgalvības tā jautri iesmējās un iebaudīja brangu malku medussu- las, kuru tai sniedza tulpes zieds.
„Lieliski," nodomāja viņa, „dzīvot patiešām ir skaisti."
Būtu mazā Maja zinājusi, cik daudz briesmu un klizmu tai stāv priekšā, viņa, bez šaubām, būtu apdomājusies. Bet nekas tamlīdzīgs tai nenāca prātā un viņa palika pie savas apņemšanās. Nogurums to drīz vien pārvarēja, un Maja iemiga. Kad viņa pamodās, saule bija norietējusi un krēsla sedza zemi.