BORISS GODUNOVS

Traģēdija

Nikolajam Mihailovičam Karamzinam, kura piemiņa ir dārga krievu ļaudīm, viņa ģēnija iedvesmots, apbrīnā un pateicībā šo darbu veltī

Aleksandrs Puškins

KREMĻA PALATAS

(1598. gada 20. tebruāris)

Kņazi Šuiskis un Vorotinskis

Vorotinskis

Mums abiem šodien uzdots pārzināt

Par pilsētu, bet ko tu pārzināsi,

Kad viss ir tukšs; ar patriarhu reizē

 ļaudis aizsteidzās uz klosteri.

Ko domā gan? Kā viss šis troksnis beigsies?

Šuiskis

Kā beigsies? Nav nemaz tik grūti teikt:

Vēl ļaudis drusku pabrēks, paraudās,

Vēl Boriss pavaibstīsies brītiņu,

Kā dzērājs dara pilnas glāzes priekšā,

Un beidzot viņš pēc savas žēlastības

Būs mierā pazemīgi kroni pieņemt,

Un tad — un tad viņš mūsu valdnieks būs

Pa vecam.

Vorotinskis

Bet jau mēness pagājis,

Kopš viņš ar māsu slēdzies klosteri

Un atteicies no visa pasaulīgā —

Ne patriarhs, ne domes bajāri

Līdz šim vēl nelocīja viņa prātu;

Viņš neklausās ne viņu žēlos vārdos,

Ne lūgšanās, ne maskaviešu gaudās,

Viņš nevēro pat Lielās saeimas.