I viņa māsu velti lūgtin lūdza,

Lai svētī Borisu uz cara godu;

Bet skumju pilnā care mūķene,

Kā viņš, ir nepielūdzama un cieta:

Tai Boriss pats šo garu iedvesis. —

Bet ko, ja nu patiesi valdniekam

Ir apnikušas valdīšanas rūpes

Un ja viņš nesēdīsies tukšā tronī?

Ko teiksi?

Šuiskis

Es tik teikšu, ka ir velti

Tad mazā cara asins tecējis;

Ja tā, tad Dmitrijs varēja ar dzīvot.

Vorotinskis

Ak, briesmīgs noziegums! Bet vai tad Boriss

Patiešām viņu nokāva?

Kas cits?

Kas uzpirka par velti Cepčugovu?

Kas abus Bitjagovskus salīga

Un Kačalovu? … Es jau biju sūtīts

Uz Ugļiču tur lietu izmeklēt

Un nobraucu uz pašām karstām pēdām:

Viss pilsēts uzrādīja noziegumu,

It visi liecināja vienādi;

Un pārnākot ar vienu pašu vārdu

Es spēju atklāt slēpto ļaundari.

Vorotinskis

Bet kā tad pameti tu viņu dzīvu?

Š u i s k i s

Viņš toreiz mani tiešām apstulboja

Ar savu bezkaunīgo mierību;

Kā taisns viņš man acīs lūkojās:

Viņš izprasīja katru sīkumu,

Un viņa priekšā viņam atkārtoju

Tos niekus, ko viņš pats man iepūta.

Vorotinskis

Nav godīgi!

Bet ko man bija darīt?