Nez kādu svētu gaitu izpildīt.

Es nakti nonācu. Pret rītu dzirdu

Uz reizi troksni, visus zvanus rauj,

Sauc, kliedz. Uz cares pili visi skrien.

Es arī turp — jau ļaužu brāzmu brāzmām.

Tur redzu: mazais Dmitrijs nokauts guļ;

Pār viņu māte care paģībusi

Un aukle izmisusi skaņi raud,

Bet ļaudis, traki sašutuši, stiepj

Jau ļauno nodevēju — kopēju …

Uzreiz starp ļaudīm nikns, dusmu bāls

Pats Jūdass — Bitjagovskis parādās.

«Lūk, lūk, tur slepkava!» — tā pūlis brēc,

Un acumirklī viņš bij saplosīts.

Tad ļaudis metās pakaļ viņa biedriem;

Drīz paslēpušies ļaundari bij tverti,

Pie bērna siltā līķa viņus velk —

Un brīnums — mirons pēkšņi nodrebēja.

Nu ļaudis brēc un pavēl: «Atzīstieties!»

Un nāves briesmās atzīst ļaundari

Un teic, ka Boriss visa vaininieks.

Cik vecs bij nonāvētais cara dēls?

P i m e n s

Tā gadu septiņu viņš toreiz bija

(Nu būs jau gadu desmit pagājis,

Nē, vairāk — divpadsmit) — viņš tavos gados.

Tas būtu cars — bet dievs bij citu lēmis.

Šī raudu vēsts lai ir tā pēdējā,

Ar viņu slēdzu savus gadu rakstus.

Kopš dienām tām maz pasaulīga dzirdu.

• Tavs prāts caur rakstu mākslu apgaismots,

Tev novēlu šo darbu turpināt.