Un mieru kaislai sāpju dvēselei. —

Un viņa dēls, kņazs Fjodors? Tronī sēžot,

Pēc vientuļnieka dzīves sērojās.

Un savas greznās cara palātas

Viņš pārvērta par mūku istabu.

Tur netraucēja svēto dvēseli

Nekādas grūtas valdīšanas raizes.

Dievs iemīlēja cara zemību,

Tam valdot, Krievu zeme līksmojās

Un saldu mieru baudīja, un galā —

Kad nāca viņa laiks — tad notikās

Šāds retais brīnums: gultai blakus stājās,

Vien caram redzams, mirdzin skaidrs vīrs;

Un cars ar viņu sāka sarunu

Un sauca to par lielo patriarhu …

Un visi apkārt bija baismas pilni,

Jo debess zīmi noģida ikkurš

Vēl tādēļ vairāk, ka pats patriarhs

Pie cara gultas toreiz nestāvēja.

Bet, kad viņš mūža dusā aizgāja,

Tad telpas svētām smaržām pildījās

Un cara vaigs kā saule aizvizēja. —

Nekad vairs tāda cara neredzēt,

Ai, bēdas neredzētas, briesmīgas!

Mēs dieva priekšā grūti noziegušies:

Jo cara slepkavu sev iecēlām

Par valdinieku.

Godājamais tētiņ,

Jau sen es tevim vaicāt vēlējos

Par cara dēla nāvi: tanī brīdī

Tu bijis Ugļičā.

Pimens

Ak, atceros!

Dievs lika manim redzēt grēka darbu.

Uz Ugļiču es toreiz tiku sūtīts