tētiņa, lēnīga un mierīga sirmgalvja. Un viņš bija diženliels

rakstu lasītājs, lasīja mūsu gadu grāmatas, sacerēja lūgšanas svē-

tajiem, bet, lūk, tā rakstu gudrība viņam gan nebija no dieva

kunga dota …

Ak, šie tādi grāmatnieki! E, ko vēl izdomājis: būšu par caru

Maskavā! Ak tu tāds elles prauls! Bet tur jau man nav ko caram

vēstīt; ko velti tētiņu-valdnieku traucēt! Diezgan būs par bēgumu

paziņot djakam Smimovam vai djakam Jefimjevam. Ak tavu

ķecerību! Būšu par caru Maskavā!… Ķert viņu, ķert to sātana

kalpu un nosūtīt Solovecā uz mūžīgu grēku nožēlošanu. Tā taču

ķecerība, igumena tētiņ?

I g u m e n s

Ķecerība, svētais tēvs, skaidra ķecerība.

CARA PALĀTAS

Divi galda pārziņi

Pirmais

Kur valdnieks?

Otrais

Viņš ir savā guļamtelpā,

Tur viņš ar kādu burvi ieslēdzies.

Pirmais

Nu redzi, kādas sarunas viņš mīl:

Ar burvjiem, vārdotājiem, zīlniekiem.

Viņš zīlē tā kā jauna meitene.

Es labprāt zinātu, ko viņš tur zīlē?

Otrais

Lūk, tur viņš nāk. Vai netīk pavaicāt?

Kāds drūms! (Aiziet.)