Cars (ienāk)

Es sasniedzu visaugsto varu.

Jau sesto gadu valdu mierīgi,

Bet sirdij laimes trūkst. — Vai nava tā —

Mēs iemīlamies jaunībā un salkstam

Pēc mīlas saldiem priekiem, bet cik drīz

Sirds salkums dzesēts acumirkļa baudā,

Tad karstums gaist un garlaiks moca mūs! .

Man burvji velti sola ilgas dienas

Un ilgu, netraucētu valdīšanu —

Ne valdība, ne dzīve mani priecē:

Es bēdas, debess sodu paredzu.

Man laimes nav. Es tautu cerēju

Ar slavu, labklājību mierināt,

Ar devību sev viņas mīlu gūt; —

Bet visas veltas pūles atmetu:

Jo ļaudis katru dzīvu varu nīst —

Tik nomirušos viņi mīlēt māk.

Mēs bezprātīgi, ja mums sirdi satrauc

Vai ļaužu prieks, vai ļaužu dusmu klaigas.

Dievs mūsu zemē lika bēdām nākt;

Un ļaudis brēca, mokās beigdamies,

Es viņiem maizes klētis atvēru,

Es zeltu saujām bēru, devu darbu —

Bet trakumā tie mani lādēja!

Un ugunsgrēki viņu mājas rija;

Es viņiem jaunas mājas uzcēlu —

Bet mani ugunsgrēkos vainoja!

Tāds ļaužu sods: ej, meklē viņu milasl

Es savā dzimtā šķitu priekus rast

Un meitu aplaimot, to izprecēdams; —

Kā vētra nāve līgavaini lauž …

Un arī šoreiz ļaužu viltus mēles

Par meitas atraitnības vainīgo

Teic mani, mani — nelaimīgo tēvu! . ..