Kas vien tik mirst, es visu slepkava:

Es esot steidzinājis cara nāvi,

Pat savai māsai carei-mūķenei

Es esot indi devis .,. visu es!

Ak, es gan nomanu: nekas mums nevar

Dot bēdās sirdij mieru pasaulē;

Nekas … varbūt tik sirdsapziņa vien —

Jo, tīra būdama, tā nebēdā

Par ļaunumu, par tumšām melu runām;

Bet, tikko tajā vienīgs plankumiņš,

Viens vienīgs netīšām ir ieradies,

Tad — posts! kā niknā mērī dvēsele

Gan tvīkst, gan deg, un sirdī inde krājas,

Kā veseriem klaudz ausīs pārmetumi,

Viss riebj un īgnē, galva riņķī griežas,

Un asiņaini zēni rēgojas …

Un bēgtin bēgtu, bet nav kur … ak briesmas!

Ak vārgs, kam sirdsapziņa netīra!

KROGS PIE LEIŠU ROBEŽAS

Misaīls un Varlaams, vazaņķi mūku apģērbā;

Grigorij s Otrepjevs kā zemnieks; krodziniece

Krodziniece

Ar ko man jūs pamielot, godājamie tētiņi?

Varlaams

Ko jau dievs devis, kroga māt! Vai nav brandvīna?

Krodziniece

Kā nu ne, tētiņ! Tūliņ atnesīšu. (Aiziet.)

Misaīls

Ko tu, biedri, tā noskumis? Rau, te leišu robeža, līdz kurai tev

tik ļoti gribējās aiztikt.

G r i g o r i j s

Kamēr vēl neesmu Lietuvā, tikmēr nevaru būt mierīgs.

Varlaams

Ko tu tai Lietuvai tā pieķēries? Lūk, mēs, Misaīla tēvs un es,