Vai visu caram izteikt? Jā, bet cars

Uz visu skatījās ar viņa acīm,

Uz visu klausījās ar viņa ausīm:

Un, kaut es caru spējis pierunāt,

To Boriss tūdaļ būtu atgriezis, —

Un mani aizdzītu kur pasauls galā

Un — savā laikā — klusu nožņaugtu,

Kā manu tēva brāli cietumā.

Es nelielos, bet vajadzībā tiešām

Pat visubargā soda nebīstos;

Gļēvs neesmu, bet arī muļķis ne

Un velti slazdā līst es neiešu.

Vorotinskis

Ak, briesmīgs noziegums! Klau, sirdsapziņa

Gan tiešām tagad moca slepkavu:

Kas cits kā nevainīgā bērna asins

Uz cara krēsla viņam sēsties liedz.

Š u i s k i s

Gan sēdīsies; tik bailīgs Boriss nav!

Kāds gods gan mums un visai Krievijai!

Šis tatārs, vakar vergs, Maļutam znots,

Znots bendem, savā sirdī bende pats,

Nu paņems Monomaha scepteri…

Vorotinskis

Tā ir, viņš zemas cilts, mēs augstāki.

Šuiskis

Jā, liekas gan.

Vorotinskis

Lūk, Suiskis, Vorotinskis . . .

Tas viegli sakāms … abi dzimti kņazi!

Suiskis

Jā, dzimti un — vēl rjurikiešu cilts!

Vorotinskis

Bet klausies, kņaz, tad mums gan īsti nāklos

Pēc Fjodora to mantot.

Suiskis

Jā, gan vairāk

Par Godunovu.

Vorotinskis