Vorotinskis

Viltus galminieks!

NAKTS, CELLE CUDOVAS KLOSTERI

(1603. gada)

Pimena tēvs, Grigorijs (guļ)

PimenS (raksta, pie lampas sēdēdams)

Vēl vienu vēstijienu, pēdējo —

Un beigta mana laiku grāmata,

Un pildīts pienākums, no dieva lemts

Man — grēcīgam. Ne velti lika dievs

Par liecinieku mani ilgiem gadiem

Un deva prātu rakstu mākslu jēgti

Šis raksts bez vārda — manu pūļu darbs,

Varbūt to atradīs kāds rūpīgs mūks

Un aizdegs lampiņu tāpat kā es,

Un, nobīdījis mūža putekļus,

Viņš patiesīgos stāstus pārrakstīs,

Lai zina pareizticībnieku bērni,

Kāds liktens bijis viņu tēvijai;

Lai piemin savus lielos valdniekus,

Par visu viņu labu, slavu, pūlēm —

Un lēnā garā pestītāju lūdz

Par viņu grēkiem, tumšiem noziegumiem.

Uz vecumu es dzīvoju no jauna,

Man garām pagājība aizlido …

Cik ilgi gan, kad tā, vēl pilna dzīves,

Kā jūra viļņodamās līgoja?

Nu tā jau guļ tik mēma, miera pilna:

Nedaudzas sejas man vēl atmiņā,

Nedaudzi vārdi atsniedzas līdz miņai,

Un cits ir viss uz mūžiem izgaisis …

Bet tuvu diena, lampiņa jau beidzas —

Vēl vienu vēstījienu, pēdējo — (raksta).

G r i g o r i j s (pamostas)

Tas pats vien sapnis! brīnums! trešu reizi!

Sasodīts sapnis! … Lūk, un sirmgalvis