Vēl sēd pie savas lampiņas un raksta —

Viņš nakti nav ne acu aizlicis.

Cik mīļš man viņa klusais, cēlais skats,

Kad, domām nogremdējies pagātnē,

Viņš notikumus apraksta; dažreiz

Es izprast gribēju, par ko viņš raksta:

Vai gan par Ordas tumšo verdzību?

Vai niknā Jāņa nežēlīgiem sodiem?

Par auku pilno Novgorodas veči?

Vai tēvu zemes slavu? — Veltīgs darbs!

Nedz augstā pierē, nedz ar dziļās acīs

Nav viņa slēptās domas lasāmas.

Tas pats vien skats, tik kluss un goda pilns .

Tā soģis, nosirmojis tiesas gaitā,

Lēns, mierīgs skata netaisnos un taisnos

Un vienaldzīgi klausās labam, ļaunam,

Ne dusmu pazīdams, ne žēluma.

P i m e n s

Vai pamodies?

Dod, godājamais tēvs,

Man savu svētību!

P i m e n s

Lai žēlīgs dievs

Dod svētību tev šodien, rīt un mūžam.

G r i g o r i j s

Tu, miega neveikts, tikai rakstīji,

Bet manu dusu velna murgi trauca,

Un ļaunais naidnieks mani tirdīja:

Man sapnī izlikās, it kā es kāptu

Pa kāpnēm tornī; tur no augstuma

Man šķita Maskava kā skudru pūznis;

Un zemē ļaudis drūzmām drūzmējās

Un rādīja uz mani ņirgādamies.

Man metās kauns un bailes uzmācās —

Un, lejup gāžoties, es pamodos …