Un, klusu sēdēdami, klausās,

Kā viņiem jaunais atnācējs

Par sevi iesāk stāstīt gausi.

«Jā, divi brāļi bijām mēs,

Kopš agrām bērnu dienām bāri

Un augām svešās pajumtēs,

Mums bieži tika darīts pāri,

Mēs nezinājām, kas ir glāsts,

Mūs pazemoja, bāra, sita,

Un drīz vien krūtīs pamodās

Ļauns naids un skaudība pret citiem.

Mums nepiederēja nekas —

Ne zemes stūris savs, ne būda,

Vien rūpes, bēdas, ciešanas.

Un apnika mums dzīve grūtā,

Mēs nolēmām, ka jāskatās,

Kur atrast izeju no tās.

Sev biedros dunci aicinājām

Un tumšus rudens vakarus,

Kas prieks, kas bēdas — nedomājām

Un sirdsapziņai likām klust.

Ak, dienas bezbēdīgi zaļās,

Kas toreiz nekaitēja mums,

Bez strīdiem tika divās daļās

Arvienu dalīts laupījums.

Tik tikko melnā debess klajā

Pār zemi cēlās mēness spožs,

Uz mežu tumsā tinušos

Mēs gājām darbā bīstamajā.

Un, paslēpušies pazarēs,

Uz ceļu glūnējām — kad garām

Ies žīds vai pops, kam uzbrukt varam, —

Viss mūsu! visu ņēmām mēs.

Kad ziemas naktīs traukt kā vējiem

Ar trijjūgu mums iegribējās,

Mēs dziedot sēdām kamanās,