Un aizdrāzās kā bulta tās.

Kas nebijās krist mūsu rokās?

Lūk, sveces mirgo krogus logā —

Kas mums kaut ko var liegt vai ļaut? —

Līdz galam durvis vaļā veram,

Viss mums par brīvu — ēdam, dzeram

Un skaistas meičas steidzam skaut.

Bet drīz vien priekiem nāca gals,

Mēs ilgi nepaguvām dzīrot,

Bij vēlējuši varasvīri

Mūs sagūstīt un važās kalt,

Un cietumā uz mūžu mest.

Par brāli vecāks labu tiesu

Un krietni stiprāks biju es,

Viņš cietumā aiz sienām biezām

Drīz sasirga no nebrīves.

Gandrīz nemaz vairs neelpodams

Un izmisumam vaļu dodams,

Pie mana pleca piespiedies,

Viņš mirdams klusu murmināja:

«Es smoku nost. Te gaiss tik biezs.

Dzert! Dodiet dzert!» Es velti gāju

Un nesu padzert slimniekam,

Jo trakās slāpes nepārstāja

Un pieri sviedru straumes klāja.

No karsoņa un mokām tam

Bij saprāts aptumšojies laikam,

Viņš nepazina, kas es tāds,

Un, drudža murgu purināts,

Man skatīdamies tieši vaigā,

Viņš sacīja: «Kur slēpies tu,

Aiz kādām nezināmām tālēm?

Vai tīšu prātu mani brālis

Te pametis, lai nomirstu?

Vai mani neaizvīla projām

Viņš reiz no dzīves godīgas?

Un vai viņš mani neskoloja,

Kā krūtīs triecams duncis ass?