Viens pats … Un tomēr vairs nekad

Es nespēju būt tāds kā tad …

Kas tagad tādas dzīres rīkos?

Kur sirojumi trakulīgie? —

Viss brāļa kapā palicis.

Nu drūms un vientuļš vienmēr jūtos

Un akmeni sev nesu krūtīs.

Man vienaldzīgs ir kļuvis viss.

Vien večus nepatīk man nokaut,

Tos tagad mēdzu saudzēt es, —

Vairs lāgā nepaklausa roka,

Kad redzu vārgas sirmgalves.

Jo vēl aizvien tās dienas tālās

No atmiņas man neizzūd,

Kad mani lūdza slimais brālis

Pret veci žēlsirdīgam būt.»

.