Un raujam slapjās drēbes nost,

Un skatāmies pavisam klusi,

Kā sargi peld uz mūsu pusi,

Lai notvertu mūs, pārdrošos.

Mēs gaidām. Drīzi tālāk peldēt

Vairs nespēj viens. Viņš rīstās velti

Un noiet dibenā, ka prieks.

Tak otrs dzelmei pāri tiek,

Ar ieroci viņš tupu rāpu

Pa braslu brien, kaut kliedzu es,

Lai vācas prom no šejienes,

Tad divi akmeņi to trāpa,

Sāk asins šaltis viļņos līt.

Viņš slīkst. Mēs ūdeni tūlīt.

Mums pakaļ dzīties sargi bijās, —

Kad krastā nonākuši bijām,

Mes meža pazudam. Diemžel

Bij tieši tobrīd rudens vēls,

Un brālis, sasaldējies krācēs,

No jauna krita karsonī.

To atkal ļauni murgi māca.

Viņš nerunāja dienas trīs

Un snaudā neaizvēra acis,

Bet ceturtajā kaut ko sacīt

Viņš, raižu pārņemts, centās vēl

Un mani satvēra aiz rokas,

Jau pauda viņa skatiens žēls

Par neizmērojamām mokām,

Tad jutu — rokai spēki zūd, —

Viņš aizmiga uz manas krūts.

Pie aukstām miesām naktis trijās

Es nomodā vēl pavadīju, —

Gan cerēju pats nezin ko,

Gan rūgti apraudāju to,

Tad, sapratis, ka līdzēt nevar,

Es lūdzu, lai to pieņem dievs,

Un, līķi aprakt pasteidzies,

Prom agrākajās gaitās devos