Vakar vakarā pilsētā Zvaigžņu rožu iecirkni plosījās briesmīgs ugunsgrēks, pie tam pelnos pārvērtās viena no- turienes vecajām koka mājām un galu dabūja viens cilvēks. Ķad izcēlās ugunsgrēks, desmit gadus vecais Kārlim Lauva gulēja slims viens otrā stāva dzīvokli; iekams kāds paspēja aizsteigties priekšā, trīspadsmit gadus vecais Jonatans Lauva metās šajā liesmu pārņemtajā mājā, lai- glābtu mazo brāli. Bet tikmēr visas kāpnes bija viena vienīga liesmu jūra, un tiem, kas atradās dzīvoklī, atlika vienīgi izlēkt pa logu, lai varētu glābties. Šausmu pārņemtie- ļaudis, kas bija sapulcējušies pie degošās mājas, tikai bezspēcīgi noskatījās, kā trīspadsmit gadu vecais zēns, uzcēlis mugurā slimo brāli, nekā nedomādams, metas liesmās un izlec pa logu. Krizdams pret zemi, puisēns~ guva smagus ievainojumus un gandrīz tūlīt nomira. Turpretī jaunākais brālis, ko mirējs krītot bija aizsargājis ar savu augumu, tika cauri gandrīz bez jebkādām kaitēm. Abu brāļu māte tobrīd bija izgājusi — viņa ir šuvēja — un, pārnākusi mājās, dabūja stipru nervu lēkmi. Vēl nav zināms, kā ugunsgrēks cēlies.
Laikraksta otrajā lappusē bija rakstīts vairāk par Jo- natanu. To bija rakstījusi viņa skolotāja. Tur bija teikts šādi:
Dārgais Jonatan Lauva, vai tevi patiesībā nevajadzētu saukt par Jonatanu Lauvassirdi?