— Divas dienas tu taču varēsi izturēt viens pats, — viņš teica. — Tu varēsi kāpt kokos, mežā dedzināt ugunskuru un sēdēt pie kādas mazas upītes un makšķerēt, varēsi darīt visu to, pēc kā tik ļoti esi ilgojies. Un, kad tu tā sēdēsi un vilksi asari, es atlidošu, un tu teiksi: «Ak pasaulīt, vai tu jau esi klāt, Jonatan?»
Es mēģināju raudas apspiest, jo domāju, ka divas dienas spēšu izturēt.
— Tomēr padomā, cik labi būtu, ja tu ierastos tur pirmais, — es teicu, — un pie upītes sēdētu un makšķerētu tu.
Jonatans bija ar mani vienis prātis. Viņš ilgi noraudzījās manī tik labsirdīgi kā allaž, un es ievēroju, ka viņš ir bēdīgs, jo klusi un gandrīz vai skumji sacīja:
— Un man būs jādzīvo virs zemes bez mana Sausiņa. Varbūt deviņdesmit gadu!
Jā, tieši tā mēs domājām.
Tagad esmu nonācis pie tām grūtībām, par kurām pat nespēju domāt, tomēr man jādomā.
Būtu varējis notikt, ka mans brālis Jonatans joprojām sēdētu pie manis, tērzētu vakaros, ietu skolā, rotaļātos ar bērniem pagalmā un vārītu ūdeni, lai sagatavotu man medusdzērienu un tamlīdzīgi. Bet tā tas nav… tā tas nav!
Jonatans tagad ir Nangijālā.
Man ir tik grūti, es nevaru to pastāstīt. Bet pēc tam laikrakstā bija rakstīts tā: