Viņa iegāja atpakaļ mājā, lai uzvilktu galošas, jo zāle vēl mirka rasā, un, iznākusi ārā, redzēja, ka vīrs, viņu gaidīdams, iegrimis plaukstoša mandeļkoka ziedpumpura apbrīnošanā. Viņa meklējot pārlaida skatienu pār augsto zāli starp augļu kokiem.

—   Kur Vilks? — viņa jautaja.

—   Nupat vēl bija tepat, — Volts Irvins sacīja, atrau­dams skatienu no plaukstošā zieda poētiskā brīnuma, un arī sāka lūkoties visapkārt. — Vēl tikko redzēju viņu dze­namies pakaļ trusim.

—   Vilk! Vilk! Surp, sunīt! — viņa sauca, kad viņi iz­gāja no augļu dārza un devās tālāk pa taku, kura caur gaiļpiešu džungļiem veda uz ciema ceļu.

Irvins iebāza mutē abu roku mazo pirkstiņu un, papil­dinot viņas saukšanu, spalgi iesvilpās.

Viņa ātri aizspieda ausis un neiecietīgi saviebās.

—  Ak šausmas! Tu esi liriski noskaņots dzejnieks ar tik smalku jušanu un nezin ko, bet tik nejēdzīgi svilp. Man pārplīsīs bungādiņa. Tu jau svilp trakāk par…

—   Orfeju.

—   Es gan gribēju teikt — ielas puiku, — viņa pārme­toši pabeidza teikumu.

—   Poēzija cilvēku nekavē būt praktiskam — vismaz mani ne. Es neesmu no tiem badmirām dzejniekiem, kas nespēj savas dzejas pērles pārdot žurnāliem.

Viņš piepūtās tēlotā pašapziņā.

—   Es neesmu pažobeļu dziedonis vai par lētu naudu nolīgts trallinātājs balles zālēs.