Un kādēļ? Tādēļ, ka esmu praktisks. Mana dzeja nav tik nabadzīga, ka par to pretī nevarētu iegūt drošu vērtību, teiksim, puķēs slīgstošu ko­tedžu, burvīgu ziedu pļavu kalnos, priedulāju, augļu dārzu ar trīsdesmit septiņiem kokiem, vienu garu upenāju rindu un divām īsām zemeņu dobēm, nemaz jau nerunājot par ceturtdaļjūdzi burbuļojoša strauta. Es, mīļā Medža, tir­gojos ar skaistumu, pārdodu dziesmu un iekasēju lietde­rīgas vērtības. Es nodziedu dziesmu un ar žurnālu palī­dzību pārvēršu to par vakarvēja elpu, kas šalko mūsu priežu silā, par čalojošu strautu, kas burzguļodams plūst pār apsūnojušiem akmeņiem un atbalso manī jaunu dziesmu, kura tomēr ir tā pati vecā, tikai brīnumaini — hm — pārvērtusies.

—   Kaut visas tavu dziesmu pārvērtības būtu tik veik­smīgas! — viņa smiedamās atteica.

—   Nosauc vienu, kura nebūtu tāda!

—  Abi jaukie soneti, kas pārvērtās par sliktāko govi visā apkaimē.

—   Govs bija skaista … — viņš gribēja aizstāvēties.

—   Tikai nedeva pienu, — Medža viņu pārtrauca.

—   Bet skaista tā tomēr bija, — viņš neatlaidās.

—   Sajā gadījumā skaistais ar lietderīgo nekādi nebija apvienojams, — vina atbildēja. — Bet redzi, Vilks arī ir klāt.

No brikšņiem apauguša pakalna atskanēja lūstošu zaru troksnis, un tad pēdas četrdesmit virs viņiem klints stā­vās nokares virsotnē parādījās Vilka galva un pleci.