—  Vai jums liekas, ka viņš labprātāk paliktu Kalifor- nijā?

Viņa palocīja galvu.

—   Esmu pārliecināta.

Skifs Millers atkal sāka prātot — šoreiz balsī, šad tad uzmezdams mirkli dzīvniekam, par kura likteni viņi lēma.

—   Viņš bija labs strādnieks. Viņš manā labā ir strā­dājis ļoti daudz. Nekad nav mēģinājis izvairīties no darba un lieliski prata noturēt kopā nesaradušu aiz­jūgu. Viņam ir gudra galva. Tik vien trūkst kā valodas. Brūnis saprot visu, ko viņam saka. Paskatieties uz viņu! Arī tagad viņš zina, ka mēs runājam par viņu.

Suns, galvu uz ķepām nolicis, gulēja Skifam Milleram pie kājām un, ausis saslējis, modrām acīm sekoja kat­ram vārdam, ko izteica kāds no runātājiem.

—   Viņš vēl var krietni pastrādāt. Derēs darbam vēl dažu labu gadu. Un es viņu milu, trakoti mīlu, sasodits!

Vēl pāris reižu Skifs Millers gribēja kaut ko sacīt, jau pavēra muti, bet atkal apklusa. Beidzot tomēr ierunā­jās:

—   Es jums teikšu, ko esmu nodomājis darīt. Jūsu vār­dos, kundze, ir sava daļa taisnības. Suns ir smagi strādājis un varbūt pelnījis vieglāku, mierīgāku dzīvi, un viņam ir tiesības pašam izvēlēties. Lai notiktu kas nolik­dams, es visu atstāšu viņa ziņā. Kā viņš teiks, tā būs. Jūs palieciet tepat un sēdiet, kā sēdējuši! Es atvadīšos un neuzkrītoši aiziešu. Ja viņš gribēs, lai paliek. Ja gribēs skriet man līdzi, lai skrien. Es nesaukšu viņu līdzi, jūs nesauciet viņu atpakaļ.