—   Šito pašu pirkstu, — viņš aizžņaugtā balsī atkār­toja, it kā ar to gribēdams pierādīt savas īpašnieka tie­sības un lielo pieķeršanos.

Viņš vēl joprojām lūkojās uz savu pirkstu, kad Medža ierunājās.

—   Bet suns, — viņa sacīja, — jūs nemaz neesat pado­mājis par suni.

Skifs Millers uzmeta viņai izbrīnījušos skatienu.

—  Vai esat padomājis par viņu? — Medža jautāja.

—   Nesaprotu, ko jūs gribat teikt, — viņš atbildēja.

—   Varbūt arī sunim ir zināmas tiesības izšķirties, — Medža turpināja, — varbūt viņam pašam ir sava griba un savas vēlēšanās. To jūs neesat ņēmis vērā. Jūs nedo­dat viņam iespēju. Jums pat prātā nav ienācis, ka viņš varbūt izšķirtos par Kaliforniju. Jūs domājat tikai par sevi un izturaties tā, it kā runa būtu par kartupeļu mai- šeli vai siena ķīpu.

Tas bija jauns viedoklis, un Millers izskatījās gaužām apjucis, kamēr klusībā to apsvēra. Medža izmantoja viņa apjukumu.

—   Ja jūs viņu patiesi mīlat, tad varētu justies laimīgs tikai tad, kad viņš būtu laimīgs, — viņa nelikās mierā.

Skifs Millers vēl joprojām savā prātā pārdomāja dzir­dēto, un Medža uzmeta triumfējošu skatu vīram, kura acīs izlasīja sirsnīgu atzinību.

—   Kas jums īsti ir prātā? — klondaikietis pēkšņi iejautājās.

—   Ko jūs ar to gribat teikt? — Medža apmulsusi at­jautāja.