Zobeni nikni iešķindējās; dzelzs cirta dzelzi, un kazakus apbēra dzirksteļu lietus. Raudādama Katrīna aizgāja citā istabā, iekrita gultā un aizspieda ausis, lai nedzirdētu zobenu cirtienus. Bet kazaki nekāvās tik slikti, ka viņu cirtienus varētu apslāpēt. Sirds viņai gribēja satrūkt gabalos. Caur visu ķermeni viņai gāja cirtienu skaņas: tuk, tuk. «Nē, neizturēšu, neizturēšu … Varbūt jau sārtas asinis straumēm plūst nO baltās miesas; varbūt mans mīļais jau saļimst nespēkā, bet es te gulu!» Un bāla, tikko dzīva, iegāja istabā pie kazakiem.
Vienmērīgi un baigi kāvās kazaki: ne viens, ne otrs negūst virsroku. Nupat uzbrūk Katrīnas tēvs, — atlaižas pans Daņilo; uzbrūk pans Daņilo — atlaižas bargais tēvs, un ir atkal abi līdzīgi. Atvēzējās … uch! Zobeni žvadz … un dārdēdami atsprāga sānus asmeņi. «Esi slavēts, dievs!» Katrīna teica; bet iekliedzās no jauna, kad ieraudzīja, ka kazaki ķeras pie musketēm. Sakārtoja kramus, uzvilka gaiļus. Izšāva pans Daņilo — netrāpīja. Sāka tēmēt tēvs… Viņš vecs, viņš tik labi neredz kā jaunais, bet roka viņam nedreb. Norībēja šāviens … Pans Daņilo salīgojās. Sārtas asinis krāsoja kazaka virssvārka kreiso piedurkni. «Nē!» viņš iesaucās, «tik lēti es sevi neatdošu. Ne kreisā, bet labā roka ir atamans. Man pie sienas karājas turku pistole. Vēl ne reizi visā manā mūžā tā nav mani pievīlusi. Kāp zemē no sienas, vecais biedri! Pakalpo draugam!» Daņilo izstiepa roku.