«Daņilo!» Katrīna iekliedzās izmisumā, satverdama viņa roku un nokrizdama viņam pie kājām, «nelūdzu par sevi. Man beigas tā kā tā: tā ir necienīga sieva, kas pārdzīvo savu vīru; Dņepra, vēsā Dņepra būs mans kaps… Bet paskaties dēlā, Daņilo! paskaties dēlā! Kas sasildīs nabaga bērnu? Kas viņu apmīļos? Kas iemācīs viņu auļot melnajā zirgā, cīnīties par brīvību un ticību, dzert un dzīrot pa kazaku paražai'' Tev jāaiziet postā mans dēls! Jāaiziet postā! Tavs tēvs negrib neko zināt par tevi! Skaties, kā viņš novēršas no tevis. Ak, tagad pazīstu tevi! Tu esi zvērs, ne cilvēks. Tev vilka sirds un viltīga rāpuļa domas. Domāju, ka tevī ir piliens līdzcietības, ka tavā akmens miesā kvēlo cilvēcīgas jūtas, bet esmu neprātīgi maldījusies. Tev tas darīs prieku. Tavi kauli kapā sāks dejot aiz prieka, kad izdzirdēs, ka nekrietnie zvēri — poļi — metīs ugunī tavu dēlu, kad dēls tavs kliegs zem naža, apslacīts. Ak, pazīstu tevj! Tu gribētu piecelties no kapa un ar cepuri uzvēdināt uguni, kas virpuļo zem viņa!»
«Rimsties, Katrīna! Nāc, mans visumīļais Ivan, noskūpstīšu tevi! Nē, mans bērns, neviens neaiztiks tev ne matiņa.
Tu izaugsi par godu tēvijai; kā viesulis tu brāzīsies kazaku priekša ar samta cepurīti galvā, asu zobenu rokā. Dod, tēvs, roku! Aizmirsīsim to, kas bijis mūsu starpā! Atzīstos netaisnībā, ko esmu tev nodarījis. Kāpēc tu nesniedz roku?» Daņilo prasīja Katrīnas tēvam, kas stāvēja uz vietas un kam sejā neatspoguļojās ne dusmas, ne samierināšanās.