«Nogaršoju tikai, pan!»
«Melo, suņa dēls! palūk, kā mušas aplipušas ap ūsām. No acīm redzu, ka esi izsūcis ap pusspaiņa. Ech, kazaki! Kas par brašu tautu! Visu gatavs atdot biedram, bet reibinošo izsūc pats. Būs jau labi sen, pane Katrīna, ka neesmu bijis iereibis. Ko?»
«Lūk, cik sen! Bet pagājušu …»
«Nebaidies, nebaidies, vairāk par kausu neizdzeršu. Bet, lūk, arī turku abats lien pa durvīm iekšā!» viņš norūca caur zobiem, ieraudzījis sievastēvu, kas noliecās, lai varētu ietikt pa durvīm.
«Kas tad tas, mana meita! Saule jau augstu, bet tev pusdiena vēl nav gatava!» tēvs teica, noņemdams cepuri un sakārtodams jostu, pie kuras karājās brīnišķīgiem dārgakmeņiem izrotāts zobens.
«Pusdiena gatava, pan tēv, tūliņ liksim galdā. Izņem podu ar klimpām!« pane Katrīna teica vecajai kalponei, kas slaucīja koka trauku. «Pagaidi, izņemšu labāk pati,» Katrīna turpināja, «bet tu pasauc puišus.»
Visi nosēdās aplī uz grīdas; pretim svētbildēm pans tēvs, pa kreiso roku pans Daņilo, pa labo pane Katrīna un desmit visuzticamāko puišu zilos un dzeltenos županos.
«Netīk man šīs klimpas,» pans tēvs teica, mazliet ieēdis un nolicis karoti «nav nekādas garsas!»
«Zinu, ka tev labak patīk žīdu nūdeles,» Daņilo nodomāja sevī. «Kāpēc, sievastēv,» turpināja viņš balsī, «tu saki, ka klimpām nav nekādas garšas? Vai slikti pagatavotas, vai? Mana Katrīna ta_ pagatavo klimpas, ka pat hetmanis reti dabu tādas est. Tas nav ko nopaļat. Tas ir kristīgo ediens. Visi svētie ļaudis un dieva kalpi ēduši klimpas.»