«Ko gan viņš runāja, mana zelta Katrīnīt?»
«Teica: paskaties manī, Katrīna, esmu skaists! ļaudis velti melš, ka esmu nejauks. Būšu tev lielisks vīrs. Paskaties, kādām acīm es raugos! Pie tam viņš pievērsa man liesmainu skatienu, es iekliedzos un atmodos.»
«Jā, sapņi izteic daudz patiesības. Taču, vai tu zini, ka aiz kalna nav gluži mierīgi? Gandrīz vai poļi atkal sākuši no jauna uzglūnēt. Man Gorobecs atsūtījis ziņu, lai neguļot. Tikai velti viņš raizējas; neguļu jau arī bez tā. Mani puiši šonakt sacēluši divpadsmit baļķu aizsprostus. Pamielosim polu ļaudis ar svina plūmēm, bet šļachtiči padejos zem vicām.»
«Bet vai tēvs zina to?»
«Sēd tavs tēvs man uz kakla! Vēl līdz šim laikam neesmu varējis viņu izprast. Daudz nedarbu viņš, droši vien, būs pastrādājis svešās zemēs. Kas īsteni tam par cēloni: dzīvo gandrīz mēnesi, kaut reizi būtu kļuvis jautrs kā īsts kazaks! Atteicās no medusmiestiņa! klausies, Katrīn, negribēja dzert miestiņa, ko es izspiedu Brestas žīdiem. Ē, puisi!» pans Daņilo uzsauca, «noskrej, puisi, pagrabā, atnes žīdu miestiņu! Nedzer pat degvīna! Ka velns tevi! Man liekas, pane Katrīna, ka viņš netic arī kungam Kristum? Ko? kā tev liekas?»
«Dievs zina, ko tu runā, pan Daņilo!»
«Dīvaini, pane!» Daņilo turpināja, saņemdams māla krūzi no kazaka, «pat neķītrie katoli kāri uz degvīnu; nedzer tikai turki. Ko, Stecko, krietni sastrēbies medusmiestiņa pagrabā?»