Ž. RONĪ VECĀKAIS

CĪŅA PAR UGUNI

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1965

A(Fr) Ro 485

No krievu valodas tulkojusi A. Zviedre

Vāku, titulu un priekšlapas zīmējis Māris Ozoliņš

A. O r 1 o v a ilustrācijas

UGUNS NĀVE

Ulamri kā ārprātīgi no ciešanām un pārguruma bēga necaurredzamajā nakts tumsā, visi viņu pūliņi bija veltīgi un nespēja novērst ciltij uzbrukušo nelaimi: uguns bija mirusi!

Viņi uzturēja to pie dzīvības trīs sprostos. Pēc cilts paražas četras sievietes un divi karavīri baroja to augu dienu un nakti.

Pat visgrūtākajos laikos viņi uzturēja uguni pie dzī­vības: sargāja lietū, negaisā un plūdu laikā, nesa pāri upēm un purviem; dienas gaismā zilganīga, naktī asinssarkana — tā nekad nebija atstājusi ulamrus. No tās skaudrā skatiena bēga lauvas, alu lāči, pelēkie lāči, mamuti, tīģeri un leopardi. Tās sarkanie zobi aizsar­gāja cilvēku no plašās, briesmīgās pasaules; tikai pie uguns cilvēks izjuta īstus priekus. Uguns izvilināja no gaļas gardu smaržu, nodedzināja cietas mednieku iesmu smailes un plēsa pušu akmeņus, uzmundrināja cilvēkus biezajos, tumšajos mežos, bezgalīgajā savannā