un dziļajās alās. Uguns bija tēvs, sargātājs un glābējs; bet, izlauzusies no saviem sprostiem un sākusi plosīties mežā, tā kļuva vēl briesmīgāka un mežonīgāka par mamutiem.
Un tagad uguns bija mirusi! Ienaidnieks izpostīja divus sprostus; trešajā, kas bija palicis neskarts, uguns, ulamriem bēgot, kļuva aizvien vārgāka, sāka bālēt un nespēkā rauties mazāka. Tā bija kļuvusi tik vāja, ka nespēja vairs iekvēlināt pat purva zāli; tā raustījās kā slims dzīvnieks, pārvērtusies mazā, sarkanīgā knislītī, un ikviena vēja pūsma grasījās to nodzēst… un pēc tam uguns pavisam pazuda …
Ulamri, pazaudējuši uguni, bēga pa rudens nakti. Zvaigžņu nebija. Smaga debess noslīga pār smagiem ūdeņiem", pāri bēgļiem pletās aukstu, sastingušu koku zari un zāļu stiebri, un tikai šur tur čabinājās rāpuļi. Tumsa aprija vīriešus, sievietes un bērnus. Ieklausīdamies savu vadoņu balsīs, ulamri pūlējās atrast sausākas, cietākas vietas, brizdami pāri strautiem un purviem. Jau trīs paaudzes zināja šo taku. Rītausmā viņi sasniedza savannu. Auksta gaisma strāvoja cauri baltajiem mākoņu vāliem.