Pa to laiku suņi aizvien ciešākā lokā aplenca pauguru, pārstāja riet un sāka ātri elsāt. Nao kļuva nemierīgs. Viņš paķēra akmeni un svieda to pašam nekaunīgākajam no bara.
— Mums ir iesmi un rungas, ar kurām var nosist lāci, sumbru un lauvu! — viņš kliedza. Akmens trāpīja sunim pa galvu. Trieciena un cilvēka balss skaņas izbiedētais zvērs pazuda tumsā. Pārējie saspiedās ciešāk kopā. Šķita, ka viņi par kaut ko apspriežas. Nao no jauna svieda viņiem ar akmeni.
— Kur nu jums cīnīties ar ulamriem! Ejiet, medījiet antilopes, plēsiet vilkus! Nāciet tikai tuvāk, es jums izgāzīšu iekšas!
Vadoņa balss pamodināti, pietrūkās arī Nams un Gavs; jaunu ienaidnieku parādīšanās piespieda suņus atkāpties.
Ulamri gāja septiņas dienas. Līdz šim laikam viņiem laimīgi bija izdevies izvairīties no briesmām, kas ik dienas auga augumā līdz ar tuvošanos mežam. Kaut gan līdz mežam vēl bija vairāku dienu gājums, tomēr tā tuvumu vēstīja koku puduri un lieli plēsīgi zvēri. Ulamri jau bija manījuši tīģeri un lielu panteri. Naktis kļuva aizvien bīstamākas. Jau ilgi pirms tumsas iestāšanās ulamriem vajadzēja meklēt patvērumu: viņi slēpās klinšu spraugās un krūmājos,, bet pārnakšņot kokos neuzdrošinājās.