Sī dzīve bija briesmu pilna. Dzīvībai līdzās aizvien bija iznīcība; dzīvība varēja pastāvēt tikai ar spēku un viltību, nerimstošā cīņā. No katra krūma Nao uzglūnēja briesmas: asi zobi un nagi, kas varēja viņu saplosīt. Plēsīgo zvēru ugunīgās acis draudēja no nakts tumsas.
Tomēr vairums zvēru, uzskatīdami cilvēku par spēcīgu radījumu, meta viņam apkārt līkumu. Pagāja garām hiēnas: viņu žokļi bija briesmīgāki par lauvu žokļiem, bet hiēnas vairījās uzbrukt dzīviem cilvēkiem, viņas meklēja kritušus dzīvniekus; garām ejot, apstājās vilku bars, bet vilki neaizskāra cilvēkus, jo nebija sevišķi izbadējušies un, cerēdami uz vieglāku laupījumu, aizskrēja pa antilopu pēdām; parādījās vilkiem līdzīgie suņi un ilgi kauca, riņķodami ap pauguru. Dažreiz suņi pa vienam vai diviem piezagās pavisam tuvu cilvēku guļas vietai, tomēr bailes no divkājainajiem atturēja viņus no uzbrukuma.
Bija laiks, kad viņi lielos baros klaiņoja ap ulamru cilts nometni, aprīdami atkritumus un piedalīdamies medībās. Vecais Gūns bija iedraudzējies ar diviem suņiem un baroja viņus ar nomedīto dzīvnieku iekšām un kauliem. Abi suņi dabūja galu cīņā ar mežakuili. Citus pieradināt vairs neizdevās, jo Faums, ticis par vadoni, pavēlēja nogalināt visus suņus. Šī draudzība ar suņiem Nao šķita pievilcīga — tā padarīja cilvēku spēcīgāku un drošāku. Tomēr šeit, savannā, sastapšanos ar suņiem viņš uzskatīja par bīstamu — suņu bija vesels bars, bet cilvēku tikai trīs.