Svētku drēbes slēpa tīnēs — īpašās paseklās mucās ar vāku — vai pūra lādēs.

Ne jau vienmēr mūsu senči ēda pelavmaizi un stai­gāja kankaros. Nav pamata neticēt, ko raksta mācītājs Mancelis savos sprediķos, proti, ka lielīgākās zemnieces nēsājot «lielas, burbuļainas» sudraba saktas un «zīža blāverus», bet vīrieši tik lepni metoties, ka negribot milna auduma drēbes valkāt un pērkot dārgu «englišku vadmalu».

Katrā zemnieku sētā bija aužamie stāvi, un katra zem­niece pati auda sev vilnas drēbes un tās krāsoja. Sie darbi prasīja zināšanas un prasmi, ko mantoja no paau­dzes paaudzē.

Mājas bija bez logiem, ar nelielu caurumu sienā un dūmu lūku apaļbaļķu vai šķelto baļķu griestos. No bē­niņiem dūmi izklīda vai nu pa jumta šķirbām, vai pa īpašu jumta atveri. Krāsnis krāva līdzīgas pirts vai ri­jas krāsnīm, tās bija pa pusei mūrētas, pa pusei sakrau­tas no akmeņiem. Pa daudzajām šķirbām telpā ieplūda dūmi un karstums. Latviešu zemnieki šādās dūmistabās, tāpat arī dzīvojamās rijās un pirtīs mita gandrīz līdz 19. gadsimta vidum un uzskatīja tās par veselīgām.

Aprakstītajā laikā vīrieši un sievietes nēsāja garus, brīvi krītošus matus. Tolaik jaunākās dziesmas skaitī­jās poļu dejas dziesma ar vārdiem «Cūkas driķos» un pārlatviskota tiroliešu dziesmiņa «Aiz upītes es uzaugu», jaunākā deja — tā pati poļu polka, ko Vidzemē atveda poļu karavīri.