Zemi apstrādāja pēc trīslauku sistēmas, taču liela nozīme bija arī līdumiem un atmatām. Mēslotā tīrumā sēja miežus, rudzus vai zirņus. Pēc tam divus nākamos gadus sēja linus un auzas. Mēsloja ar kūtsmēsliem, reizēm ar dūņām un pelniem. Apsēja lielas platības, bet ieguva tikai ceturto graudu, ja labi padevās — piekto. Ara zemi sekli, toties vairākkārt ar spīļarklu, irdināja ar kokzaru ecēšām. Sēklu vai nu ieecēja, vai ieara ar to pašu spīļarklu. Ļaudis ģērbās vienkārši. Vīrieši — garos linu, pusvilnas vai kažokādas svārkos un linu, pusvilnas vai ādas biksēs. Kājās āva vilnas zeķes vai aptina tās ar autiem. Nereti pastalu āda bija jēla, ne- miecēta, ar visu spalvu. Dažādos gadalaikos ģērbās atšķirīgi. Karstā laikā staigāja nebalināta linaudekla biksēs un kreklā, kurus pogu vietās rotāja koka sprū- dzeklīši. Visi zemnieki, protams, neģērbās vienādi. Bagātākie iegādājās kurpes un pat stulmzābakus. Katra uzpošanās bija zināmā mērā atkarīga no rocības, gaumes un izdomas. Ir ziņas, ka toreiz zemnieki nav lietojuši apakšveļu, gulējuši virsdrēbēs uz koka lāvām.
No rotaslietām izplatīti bija dzintara kareklīši, zīļu vainadziņi. Bagātākiem zemniekiem, domājams, bija arī sudraba rotaslietas, tikai parasti tās nerādīja atklātībā, bet līdzīgi naudai glabāja paslēptas nebaltai dienai, jo rotaslietas tajā laikā bija arī nauda.