Bij pirmsākuma lielais prāts.

Tā blāvoju es augsts bez gala

Kā bronzas mirdzā veidots tēls.

Pie kājām rima debesmala

Un sapņot slīka vakars vēls.

Es redzēju, kā gadi aiziet,

Kā mūži viens pēc otra irst,

Kā radība man roku laizīt

Pirmas savas nāves nāk un mirst.

Es redzēju, kā bezgalībā

Nedz zūd, nedz arī iznīkst kas:

Viss sadrūp laiku vēsā zibā,

Lai celtos atkal liels vai mazs.

Kails, apnicīgs bez mēra kļuva

Mans mūža negausīgais laiks.

Kā nolobīta miza žuva

Man liesā sirds un liesais vaigs.

Līdz kādā naktī jutu: Tumsa.

No kokiem lapas krīt un irst.

Kāds ūdens virsu krokās gumza.

Un putniem rīklēs dziesmas mirst.

Man pāri plētās salda šalka,

Kur viss kā noreibumā krīt.

Man zeme kļuva mute valga,

Ko gribas kaisli noskūpstīt.

Es domāju: vai mana nāve

Vai īstā dzīvība ir klāt?

Kāds man aiz pleca teica - Stāvi.

Tā viņa, kas var tevi glābt.-

2

Un tad tu nāci: Zelta dzirkstis,

Nakts, bezdibens un pēkšņs prieks.

Kā sapņi plūda tavi pirksti.

Par sauli tapa katrs nieks.

Aiz tavām pēdām putni cēlās

Un silti strauti pavērās.

No tavas vēsmas kauni šķēlās.

Par smaidu kļuva nāves kāss.