Tu nāci vizmojoša. Telpa,

Kur gāja pāri sārtums tavs,

Kā stirna drebēja, un elpa

Man iedegās kā zeltā kļavs.

Bij augums līdzīgs piena ceļam.

Tērps - zils un dzeltens zvaigžņu bars.

Es noliecos uz viena ceļa

Un drebēju kā saules stars.

Tu nāci arvien tuvāk, tuvāk.

Viss pēkšņi izkalta kā siens.

Laiks, tevi pamanījis, skubā

Man priekšā izlija kā piens.

Es sapratu: viss tas, kas bija,

Nav man pat seska elpas vērts. -

Vai kalnu noturēt var dzija?

Kas ir par nāvi vairāk svērts?

Tu noliecies un teici klusi -

Tā spārns var bezgalībai teikt:

- Pie tevis esmu atnākusi,

Tev tavu nemirstību veikt.

Es tevi nolikšu pār visu:

Tu būsi man mans svečturis,

Kas liesmot sāks ar saules dzisu

Un turēs pāri debesis.

Tā. Tava gaita bija smalka.

Likts zemē solis skaists un mīksts

Kā paša dieva svārku šalka

Un paradīzes rozes dīgsts.

Tu mani satvēri un nesi.

Es ceļā vērtos svečturī.

- Vējš, manu sārto mēli nesit:

Laid viņai melno nakti rīt! -

Mans augums kļuva tīra zelta.

Mans delnu valgais ieliekums,

Kur bija svecēm vieta celta,

Bij reizē sēdeklis un jumts.

Tu lepna atgriezies tai telpā,

Kur lejup sākts bij solis tavs.

Nakts smaržoja. Un visu elpā

Kā uzburts dega zeltā kļavs.