Virs galvām augsti dotā vietā

Man kāju skāva zaļgans zīds.

Kad beidzās deja gana dietā,

Tu gāji tālāk. Es tev līdz.

Salds vīrs tev tagad bij pie sāna.

Es, pacelts rokā, smags un kārs.

Bij mana sārtā elpa plāna

Un augums svecēm tīksmē vārs.

- Viss mans tu - tā tu vīram teici.

Tev lūpas šķēla reibis smaids,

Kur sals bij kopā jaukts ar tveici

Un piemests klāt liels neļķu skaits.

Vīrs palocījās tavā priekšā

Un skāva asi tevi ciet

Kā slaidu ziedu savā riekšā,

Lai atmaņa kā diena riet.

Es nodrebēju baigā naidā

Un nogrūdū no sevis nost

To zīdu, kas bij vilnī slaidā

Man pāri šļākts un grezni posts.

Es jutu: savāds, sarkans karstums

No tālām dzīlēm manī nāk.

Cērt mani kailu liesmu tvarstā

Ar katru mirkli varenāk.

Bij tava guļa rozēm klāta

Un segas smaržām devīgām,

Kad atmirdzēja tava āda,

Es nesajēdzu vairs nekā.

Ir akli tikai suņi kusli

Un savās skaņās skurbis rags:

No vietas tās, kur biju uzlikts,

Es redzēju un kļuvu traks.

Es redzēju: vīrs tevi tvēra

Un, kļuvis liesma, sals un posts,

Līdz pelnam visu tevi dzēra.

Man trūka mutes izkliegt: - Nost!

Par manu mūžību un sāpēm