Ir viņa lemta tikai man.-

Mans kliedziens bija zeltā slāpēts,

Kas tikai dzeļ un vēsi san.

Ko spēj pret likteni un dievu

Kalts dārgakmenī svečturis?

Tas var ar savu aso rievu

Lauzt, šķelt un padzīt asinis.

- Jūs, liesmas, bēdziet. Mirdzēts gana.-

No augstuma, kur biju likts,

Kā iesarkans un zibošs vanags

Es gāzos lejā ciets un pikts.

Es gāzos. Pretim nāca galva.

Es viņā dobji ieurbos.

Tā pajuka kā putnam spalva.

Tāds svečturim ir kliedziens: Nost!

Kāds sievai? Kails, pilns spalgu baiļu,

Lai kalpi īgni kopā skrien

Un baigo līķi vēl pirms gaiļu

Met paklājā un virvēs sien.

Nakts zuda šausmīga un akla,

Bij saule dzeltena kā sviests,

Kad jūrā grima smagais paklājs.

Es līdz tam, niknas rokas sviests.

Puisītis ar zilumu uz vaiga

Kad nāk man kā pārmetums prātā sīks puisīts un

zilums uz vaiga, es visu redzu kā šodien.

Tēvs - milzīgs kā vērsis, vecs nesējs uz kuģiem,

kas pildīti oglēm, liels dzērājs, liels našķis

uz meitām un dūri.

Māte - sieviņa bāla kā porcelānkrūze, ar kuru no rīta

tā steidzās pēc piena. Tai krūtis kā dēlis.

Mati gaiši kā misiņa kloķis, un raksturs

kā māli.

Viņš pagrabā dzīvo, kur trepes sen smaržo pēc

odera “Kaķi un drēgnums”; kur sīpolus cep