Tas nav labi. Tā es viņiem arī saku. Taču viņi nespēj atraisīties no saviem nožēlojamiem «es» pat tik lielā mērā, lai uz­klausītu mani. Viņi uzskata mani par jukušu. Bet es vi­ņus saprotu. Man ir gadījies tāpat. Mums visiem ir no­sliece domāt, ka cilvēkam kaut kas nav kārtībā ar galvu, ja viņš mums nepiekrīt.

Visstiprākais mudinātājs ir vārdi «man patīk». Tam nav filozofiska izskaidrojuma, tas ir ievīts pašā dzīves sirdī. Kad filozofija kādu mēnesi neatlaidīgi mēģina indi­vīdam iekalt, ka viņam jādara tas un tas, indivīds vienā jaukā dienā var pateikt: «Man patīk,» — un izdarīt pa­visam ko citu, un filozofija aizies ar nolaistu asti. «Man patīk» liek žūpām dzert, bet moceklim valkāt astru kreklu, vienu padara par uzdzīvotāju, otru — par anahoretu, vie­nam liek dzīties pēc slavas, otram — pēc naudas, treša­jam — pēc mīlestības, ceturtajam — meklēt dievu. Filo­zofija cilvēkam ļoti bieži vajadzīga, lai izskaidrotu savu «Man patīk».

Bet atgriezīsimies pie «Snarkas» un pie jautājuma, kā­pēc es gribēju ar to ceļot apkārt pasaulei. «Man patīk» ir mans vērtību mērs. Bet vairāk par visu man patīk paša sasniegumi — ne tāpēc, lai man aplaudētu, bet lai pašam būtu prieks. Tas ir tas pats vecais: «Es to izdarīju! Es pats! Pats ar savām rokām!» Taču maniem sasniegumiem jābūt taustāmiem. Man daudz interesantāk ir uzvarēt pel­dēšanas sacensībās vai noturēties seglos, kad zirgs grib nosviest mani zemē, nekā uzrakstīt skaistu romānu. Kat­ram patīk kaut kas cits. Dažam labam droši vien būtu patīkamāk uzrakstīt skaistu romānu nekā uzvarēt peldē­šanas sacensībās vai savaldīt zirgu.