Varoņdarbu, ar ko es lepojos visvairāk, varoņdarbu, kas ļāva man visasāk izjust dzīvi, es paveicu septiņpadsmit gadu vecumā. Es braucu uz trīsmastu šonera gar Japānas piekrasti. Mūs pārsteidza taifūns. Komanda sabija uz klāja gandrīz visu nakti. Pulksten septiņos no rīta mani izcēla no kojas un nolika pie stūres. Buras bija nolaistas visas līdz pēdējai. Kaut takelāžas apaļkoki bija kaili, šoneris tomēr naski traucās uz priekšu. Augstie viļņi vēlās astotdaļjūdzes attālumā cits no cita, bet vējš rāva tiem nost baltās putu cepures, piepildīdams gaisu ar ūdens putekļiem tā, ka varēja saredzēt labi ja otro vilni. Šoneris gandrīz nemaz neklausīja stūrei, tas zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem, mētāja priekšgalu augšā un lejā, bakstīdamies pa visiem rumbiem no dienvidaustrumiem līdz dienvidrietumiem un draudēdams pagriezties ar bortu pret vēju ikreiz, kad vilnis pacēla tā pakaļgalu. Bet tas nozīmētu drošu bojā eju kuģim un visai komandai.
Es satvēru stūri. Kapteinis kādu laiku vēroja mani. Viņš baiļojās, ka esmu pārāk jauns un ka man nepietiks nedz spēka, nedz izturības. Taču, redzēdams, ka es vairākas reizes izlīdzinu šoneri, viņš kāpa lejā brokastot. Visi lejā ēda brokastis, un, ja šoneris apgāztos, neviens nepagūtu izskriet uz klāja.