Četrdesmit minūtes es stāvēju pie stūres viens, turēdams savās rokās mežonīgi lēkājošo kuģi un divdesmit divu cilvēku dzīvības. Vienreiz vilnis apšļāca šonera pakaļgalu. Es redzēju vilni tuvojamies un, gandrīz aizrijies zem ūdens tonnām, kas uzgāzās man virsū, tomēr neļāvu šonerim sagriezties sāniski. Pēc stun­das mani viscaur nosvīdušu un pārgurušu nomainīja. Savu es tomēr biju paveicis! Pats ar savām rokām es biju no­turējis šoneri pareizajā kursā un izvadījis kādas simts tonnas koka un dzelzs cauri vairākiem miljoniem tonnu vēja un viļņu.

Es jutos laimīgs tāpēc, ka man bija izdevies to paveikt, nevis tāpēc, ka divdesmit divi cilvēki zināja to. Pēc pus­gada puse no viņiem bija miruši vai izklīduši kur kurais, bet mans lepnums no tā nemazinājās. Tomēr man jāat­zīstas, ka maza auditorija man būtu pa prātam. Bet tai jābūt pavisam mazai un jāsastāv no cilvēkiem, kuri mīl mani un kurus arī es mīlu. Kad esmu paveicis kaut ko sevišķu, es jūtos attaisnojis viņu mīlestīlu. Bet tas ir pa­visam kas cits nekā prieks, ko sagādā pats veikums. Šis prieks pieder man vienam pašam un nav atkarīgs no lieci­nieku klātbūtnes. Veiksme mani sajūsmina. Es iedegos. Es jūtos lepns, un šis lepnums pieder man un nevienam citam. Tas ir kaut kas organisks. Tas liek lepnumā trīsēt katrai manas būtnes šķiedrai. Un tas ir dabiski. Tas ir apmierinājums par to, ka cilvēkam izdevies pielāgoties videi. Tā ir veiksme.

Dzīvot dzīvi nozīmē gūt panākumus, un panākumi ir dzīves elpa.