Te ir to faksimils. Man ir svarīgi parādīt šīs ērmotās zīmes, jo tās aizveda profesoru Līdenbroku un viņa brāļadēlu visdīvainākajā ekspedīcijā, kāda vien deviņpadsmitajā gadsimtā notikusi.
Profesors kādu laiku vēroja zīmju virknes, tad noņēma brilles un teica:
— Tas ir rūnu raksts; zīmes ir pilnīgi tādas pašas kā Snorres Turlesona manuskriptā! Bet… kas tur varētu būt rakstīts?
Biju pilnīgi pārliecināts, ka rūnu raksts ir gudro izdomājums nabaga ļautiņu muļķošanai, tāpēc man tīri labi patika, ka tēvocis to nesaprot. Tā es spriedu vismaz pēc viņa pirkstu kustībām - tās bija pagalam drudžainas.
- Taču tā ir vecislandiešu valoda! - viņš murmināja.
Un profesors Līdenbroks laikam jau no valodām šo to saprata, jo tika uzskatīts par īstu poliglotu. Nevarētu apgalvot, ka viņš tekoši runā divtūkstoš valodās un četros miljonos dialektu, ko lieto pasaulē, bet labu dalu valodu viņš tiešām zināja.
Tātad šādu grūtību priekšā viņš droši vien izgāzīs visu savu niknumu, un es jau paredzēju vētrainu scēnu, kad mazais kamīna pulkstenis nosita divi.
Tajā pašā mirklī Marta atvēra kabineta durvis un pavēstīja: