-Ak tā, — es sacīju, un mana vienaldzība bija mazliet iedragāta. — Vai šīs grāmatas burti ir skaisti?
— Burti! Kas te runā par burtiem, nelaimīgo Aksel? Protams, runa ir par rakstu zīmēm. Ak tā, tu iedomājies, ka šis ir kāds drukas darbs? Bet, nelaimīgais, tas taču ir manuskripts, tuklāt rūnu manuskripts!
— Rūnu?
— Jā! Vai tagad tu lūgsi, lai tev šo vārdu izskaidroju?
— To gan ne, - es atbildēju aizvainota cilvēka tonī.
Taču tēvocis turpināja tādā pašā garā un skaidroja man lietas, par kurām es tiešām neko nevēlējos zināt.
— Rūnas, — viņš turpināja, — bija rakstu zīmes, ko savulaik lietoja Islandē un, kā teikas stāsta, tās izgudrojis pats Odins. Bet apskati taču, apbrīno, nejēga, šīs zīmes, ko radījusi paša dieva iztēle!
Goda vārds, atbildes vietā es jau grasījos krist uz vaiga, jo tāda rīcība laikam taču patīk gan dieviem, gan karaļiem: tādējādi viņus nevar samulsināt, ja maina sarunas virzienu.
Tajā brīdī atklājās netīrs pergaments — tas izslīdēja no grāmatas un nokrita uz grīdas.
Tēvocis tvēra šo lupatai līdzīgo priekšmetu ar viegli saprotamu alkatību. Viņa acīs vecam dokumentam, kas slēpies vecā grāmatā kopš neminamiem laikiem, varēja būt tikai milzīga nozīme.
- Kas tad tas? — viņš iesaucās.
To sakot, viņš jau rūpīgi izklāja uz galda piecus sprīžus garu un trīs sprīžus platu pergamentu, uz kura stabiņos bija uzrakstītas nesaprotamas zīmes.