— Pusdienas galdā!
— Pie velna pusdienas, - tēvocis iesaucās, — un pie joda tos, kuri ēdīs, un to, kas tās vārījusi!
Marta aizbēga. Es steidzos viņai pakal un nezin kā nonācu savā parastajā vietā pie galda ēdamistabā.
Kādu bridi gaidīju. Profesors nenāca. Tā, cik spēju atcerēties, bija pirmā reize, kad viņš izjauca pusdienu svinīgumu. Un kas tās bija par varenām pusdienām! Zupa ar pētersīļiem, omlete ar škinki, skābenēm un muskatriekstu, teļa mēle ar žāvētām plūmēm un saldajā — garneles ar cukuru, turklāt viss bija apslacināms ar labu Mozeles vīnu.
Redziet, ko tēvocis zaudēja veca dokumenta dēļ! Goda vārds, kā jau pašaizliedzīgs radinieks es uzskatīju par savu pienākumu ēst arī viņa vietā, un to es darīju pēc labākās sirdsapziņas.
— Kaut ko tādu es savu mūžu neesmu piedzīvojusi! — Marta teica. — Līdenbroka kungs neēd pusdienas!
— Tam gandrīz nav iespējams noticēt.
— Tas nozīmē, ka piedzīvosim kaut ko neparastu! — vecā kalpone turpināja, galvu purinādama.
Manuprāt, tas nepareģoja neko citu kā vien briesmīgu scēnu, kas sāksies, kad tēvocis pamanīs, ka viņa pusdienas ir notiesātas.
Es patlaban ēdu pēdējo garneli, kad pērkonīga balss mani atrāva no deserta. Vienā lēcienā nonācu no ēdamistabas kabinetā.
III
— Tas neapšaubāmi ir rūnu raksts, - profesors sacīja, raukdams uzacis. - Bet tajā ir kāds noslēpums, un es to atklāšu, citādi…