Domu viņš pabeidza ar spēcīgu žestu.
- Sēdies tur un raksti! - viņš uzsauca, rādīdams uz mazo galdiņu.
Biju gatavs vienā mirkli.
-Tagad es tev nodiktēšu visus mūsu alfabēta burtus, kas atbilst kādam islandiešu burtam. Redzēsim, kas no tā iznāks. Bet - pie svētā Miķeļa - piesargies kļūdīties!
Diktēšana sākās. Es centos, cik vien varēdams. Ik burts tika nosaukts un izveidoja šādu nesaprotamu vārdu vārstī- jumu:
Kad šis darbs bija pabeigts, tēvocis izrāva man no rokām lapu, uz kuras tikko biju rakstījis, un ilgi un uzmanīgi to aplūkoja.
— Ko tas varētu nozīmēt? — viņš automātiski atkārtoja. Goda vārds, es viņam to nevarēju izskaidrot. Viņš gan
arī man neko nejautāja, turpinādams sarunāties pats ar sevi:
- Tas ir tas, ko mēdz saukt par kriptogrammu, kurā jēga paslēpta tīšām sarežģītos burtos, bet, pareizi izvietoti, tie
deva priekšroku kādai valodai, kurā mēdza rakstīt sešpadsmitā gadsimta izglītotie cilvēki, visdrīzāk - latīņu valodai. Ja esmu kļūdījies, varu izmēģināt franču vai spāņu, itāļu, grieķu un senebreju valodu. Taču sešpadsmitajā gadsimtā zinātnieki rakstīja galvenokārt latīniski. Tāpēc apriori varu sacīt: šis teksts uzrakstīts latīņu valodā.