Es uz sava krēsla salēcos. Manas trūcīgās latīņu valodas zināšanas sadumpojās pret apgalvojumu, ka ērmoto vārdu savārstījums varētu būt radniecisks Vergilija lokanajai valodai.

-Jā, latīniski, - tēvocis atkārtoja, — bet tā ir mākslīgi sarežģīta latīņu valoda.

"Lai jau tā būtu," es nodomāju. "Ja tu to atmudžināsi, tu, tēvoc, tiešām būsi liels gudrinieks!"

- Papētīsim labi rūpīgi, — tēvocis atsāka, paņemdams papīra lapu, uz kuras biju rakstījis. - Lūk, te ir simt trīsdesmit divu burtu sērija, kas šķiet uzrakstīta pilnīgā nekārtībā. Ir vārdi, kuros sastopami tikai līdzskaņi, piemēram, pirmais - "m. rnlls", un citi, kur turpretī ir ļoti daudz patskaņu kā piektajā vārdā — "unteief' vai priekšpēdējā — "oseibo". Jādo­mā, ka šis izkārtojums nav tieši sakombinēts: tas dots mate­mātiski mums nezināma iemesla dēļ, kas liek burtus salikt šādi. Man šķiet neapšaubāmi, ka teikums uzrakstīts vispirms pareizi, tad pārveidots saskaņā ar kādu likumu, kas mums jāatklāj. Tas, kurš atradīs šifra atslēgu, varēs tekstu lasīt pil­nīgi brīvi. Bet kāda ir šī atslēga? Vai tev, Aksel, tā ir?

Uz šo jautājumu es neko neatbildēju, un klusēšanai bija savs cēlonis. Mans skatiens bija pievērsies burvīgam portretam pie sienas - Graibenas portretam. Tolaik tēvoča krustmeita atradās Altonā pie kādas savas radinieces, un viņas prom­būtne mani ļoti skumdināja, jo tagad atzīšos, ka glītā virlan- diete un profesora brāļadēls viens otru mīlēja pacietīgi un mierīgi, kā mēdz mīlēt vācieši. Bijām saderinājušies, tēvocim