nezinot, jo viņš bija pārāk aizrautīgs ģeologs, lai saprastu tādas jūtas. Graibena bija burvīga, gaišmataina meitene zilām acīm, mazliet par daudz nopietnu dabu un dziļu prātu; taču tas neliedza viņai mani mīlēt. Es viņu dievināju, ja vien tāds vārds tālaika valodā vispār pastāvēja. Tātad jaunās virlan- dietes portrets mani uz mirkli aizvilināja prom no reālās pasaules iedomu un atmiņu pasaulē.
Es iztēlojos savu darbu un prieku uzticamo līdzgaitnieci. Viņa diendienā man palīdzēja kārtot tēvoča dārgos akmeņus, kopā ar mani tos šķiroja, līmēja etiķetes. Graibenas jaunkundze bija teicama mineraloģe! Viņa varētu pārspēt dažu labu zinātnieku. Viņai patika iedziļināties vissvarīgākajos zinātnes jautājumos. Cik daudz brīnumainu stundu esam pavadījuši, kopīgi studēdami! Un cik bieži es apskaudu nejūtīgos akmeņus, kuriem pieskārās viņas daiļās rokas!
Kad pienāca atpūtas brīdis, mēs pastaigājāmies pa Alstera ēnainajām alejām un apmeklējām vecās, darvotās dzirnavas, kas ezera krastā tik labi izskatījās; pa ceļam tērzējām, turēdamies rokās. Es stāstīju jokus, par kuriem viņa smējās no sirds. Aizgājām līdz Elbas malai un, novēlējuši labu nakti gulbjiem, kas peldēja starp lielām, baltām ūdensrozēm, atgriezāmies piestātnē ar tvaikonīti.