Es patlaban par to visu sapņoju, kad tēvocis, stipri uzsizdams ar dūri pa galdu, lika man atgriezties īstenībā.

- Manuprāt, pirmā doma, kas rakstītājam ienāca prātā, lai sajauktu teikuma burtus, bija rakstīt vārdus stateniski, nevis līmeniski.

"Redz, kā," es nodomāju.

-Jāpalūkojas, ko tas dotu. Aksel, uzraksti kaut ko uz papīra, bet burtus velc nevis vienu blakus otram, bet citu zem cita vertikālos stabiņos tā, lai iznāktu pieci vai seši stabiņi.

Sapratu viņa domu un no augšas uz leju uzrakstīju:

E i o l a s t t u i t i i , b e k m G e v l ī r n

—   Labi, - profesors, vēl neizlasījis, sacīja. - Tagad uzraksti šos vārdus horizontāli.

Es paklausīju, un man iznāca šāds teikums:

Eiola sttui tii,b ekmGe vlīrn

—   Lieliski! — tēvocis iesaucās, izraudams papīru man no rokām, — šis raksts jau izskatās pēc vecā dokumenta: gan patskaņi, gan līdzskaņi sagrupēti pilnīgi bezjēdzīgi; ir pat lielais burts vārda vidū, tāpat kā komats — viss gluži tāpat kā Saknusema dokumentā!

Man šie spriedumi likās visai atjautīgi.

—   Redzi, — tēvocis teica, vērsdamies tieši pie manis, - lai izlasītu teikumu, ko tu nupat uzrakstīji un ko es nezinu, man pietiktu, ja ņemtu citu pēc cita katra vārda pirmo burtu, pēc tam — otro, trešo un tā tālāk.