Un tēvocis, man par lielu pārsteigumu, izlasīja: "Es tevi ļoti mīlu, Graiben."
— Redz kā, — profesors noteica.
Jā, nemaz pats neapjauzdams, es, kā jau neveikls mīlētājs, biju uzrakstījis šo kompromitējošo teikumu!
— Ak tu mīli Graibenu? — tēvocis automātiski pārjautāja īstā aizbildņa tonī.
— Jā… Nē… - es stostījos.
Tēvocis, no jauna iegrimis aizraujošajā vērošanā, jau bija aizmirsis manus pārdrošos vārdus. Es saku - pārdrošos, jo zinātnieka prāts nespēj saprast sirdslietas. Bet lai- migā kārtā visu tēvoča uzmanību paņēma izcilais dokuments.
Izdarot izšķirošo eksperimentu, profesora Līdenbroka acis caur brillēm meta zibeņus. Pirksti drebēja, kad viņš atkal paņēma veco pergamentu. Viņš tiešām bija saviļņots. Beidzot viņš skaļi noklepojās un nopietnā balsī, nosaucot vispirms katra vārda pirmo, tad otro utt. burtu, nodiktēja man šādu tekstu:
essiinkaSen rA. icefdo K. segn itta m u rtn ecertserrette, rotaivsadua, ednecsedsadne lacartniiiluJsiratracSarbmutabiledmek meratarcsiluco YslejfenSnl
Atzīšos, ka beigās satraucos arī es. Cits pēc cita nosauktie burti manās smadzenēs neradīja nekādas sakarības; tādēļ gaidīju, kad profesors svinīgi izrunās lielisku teikumu latīņu valodā.
Bet kas gan to būtu domājis! Galdu satricināja pamatīgs belziens ar dūri.