- Tas nav nekas! — tēvocis iesaucās. — Tam nav pilnīgi nekādas jēgas!
Tad, izsprādzis cauri kabinetam kā lode, viņš gāzās lejā pa kāpnēm kā lavīna, izskrēja uz Kēnigštrāses un aiztraucās, cik vien kājas nesa.
IV
- Vai viņš aizgāja? - Marta jautāja, atskrējusi pie manis, kad izdzirda ārdurvis aizcērtamies tik nikni, ka nodrebēja visa māja.
-Jā, - es atbildēju, - viņš tiešām ir aizgājis!
— Bet kā tad ar pusdienām? - vecā kalpone brīnījās.
— Viņš neēdīs pusdienas!
— Un vakariņas?
— Arī vakariņas neēdīs!
— Kā tad tā? — Marta, rokas saņēmusi, neticīgi jautāja.
— Jā, mīļā Marta, neēdīs nedz viņš, nedz kāds cits šajā mājā. Tēvocis Līdenbroks mums visiem noteicis gavēni līdz brīdim, kad būs atšifrējis vecu pergamentu, kas ir pilnīgi neatšifrējams!
— Augstais Dievs! Tad mums visiem būs jānomirst badā!
Es neiedrošinājos atzīties, ka, dzīvojot kopā ar tik principiālu cilvēku, kāds bija mans tēvocis, tāds liktenis ir neizbēgams.
Vecā kalpone, dziļi satraukta, vaidēdama atgriezās virtuvē.
Kad paliku viens, man ienāca prātā doma visu pastāstīt Graibenai. Bet kā lai atstāj māju? Profesors var kuru katru brīdi atgriezties. Un ja nu viņš mani sauc? Un ja nu viņš liek atminēt mīklu, ar ko netiktu galā pat vecais Edips? Kas notiktu, ja es uz viņa aicinājumu neatsauktos?