Prātīgākais bija palikt mājās. Kāds Bezansonas ģeologs tieši todien bija atsūtījis mums silīcija ietvērumu kolekciju, kas bija jāsakārto. Ķēros pie darba. Es paraugus izšķiroju, pielīmēju etiķetes un visus dobos akmeņus, kuru dziļumā mirguļoja mazi kristāliņi, sakārtoju atbilstošajā vitrīnā.
Tomēr šī nodarbe neaiznēma manas domas. Notikums ar veco dokumentu dīvainā kārtā nedeva mieru. Galva dūca, mani pārņēma nenoteikts nemiers. Jutos kā katastrofas priekšvakarā.
Pēc stundas visi dobie akmeņi bija nolikti vietā. Tad iezvilu lielajā, ar Utrehtas samtu pārvilktajā krēslā, pārkāru rokas pār paročiem un atgāzu galvu. Aizsmēķēju pīpi ar garu, izliektu kātu, kuras izgrieztā galviņa attēloja graciozi izlocījušos najādi; pēc tam uzjautrināts vēroju karbonizācijas procesu, kas manu najādi pamazām pārvērta par nēģerieti. Brīžiem ieklausījos, vai kāpnēs neatskan soļi. Nekā. Kur gan mans tēvocis palicis? Es iztēlojos, kā viņš skrien pa Altonas ceļu zem skaistajiem kokiem, rokas mētādams, vilkdams ar spieķi gar žogiem, nikni sizdams zāli, nocirzdams dadžiem galvas un iztraucēdams vientuļas cikādes.
Vai viņš pārradīsies kā uzvarētājs vai nolaistu galvu? Kas gūs virsroku — viņš vai noslēpums? Tā prātodams, nejauši paņēmu rokā papīra lapu, uz kuras pats ar savu roku biju sarakstījis nesaprotamo burtu virknējumus.