Tomēr, lai kā steigdamies, viņš paspēja pa ceļam iemest kaktā spieķi ar rokturi, kas bija izveidots kā riekstkodis, nomest uz galda pūkaino platmali un uzsaukt savam brāļadēlam:
— Aksel, nāc līdzi!
Nepaspēju ne pakustēties, kad profesors jau gluži nepa- čietīgi atkārtoja:
— Ko, vai tu vēl esi te?
Traucos uz sava draudīgā saimnieka kabinetu.
Oto Līdenbroks nebija ļauns cilvēks, to es atzīstu no visas sirds, bet, ja vien līdz mūža galam nenotiks kāds negaidīts pavērsiens, viņš nomirs kā diezgan neciešams savādnieks.
Viņš bija profesors Johaneumā, mācīja tur mineraloģiju un ik lekcijas laikā pāris reižu sadusmojās. Taču viņš nebēdāja nedz par to, lai audzēkņi centīgi apmeklētu lekcijas, nedz par uzmanību, ko viņi veltīja priekšmetam, nedz panākumiem, kādus vēlāk varētu gūt; tādi sīkumi profesora prātu nepavisam nenodarbināja. Viņš mācīja "subjektīvi", kā izteicies kāds vācu filozofs, — pats sava prieka pēc, ne citu dēļ. Tas bija egoistisks zinātnieks, īsta gudrības ādere, bet, kad no tās kaut ko gribēja pasmelt, vinda pamatīgi čīkstēja; vārdu sakot, viņš bija sīkstulis.
Vācijā ir vairāki tādi profesori.
Nelaimīgā kārtā mans tēvocis nebija apveltīts ar daiļrunību, viņam nevedās vārdu izrunāšana; paziņu lokā šis trūkums bija mazāk manāms nekā publikas priekšā, un oratoram tas ir liels trūkums.